Slimības
Tematiskas nodarbības par medījamo dzīvnieku slimībām.
Trakumsērga ir ļoti bīstama infekcijas slimība, kuru izraisa trakumsērgas vīruss. Latvijā galvenie trakumsērgas izplatītāji dabā bija lapsas un jenotsuņi, no kuriem inficējās mājdzīvnieki (suņi, kaķi, mājlopi u.c.).
Latīniski – Lyssa rabies.
Trakumsērga ir ļoti bīstama vīrusu infekcijas slimība. Slimība vienmēr beidzas ar saslimušā dzīvnieka vai cilvēka nāvi.
Latvijā galvenie trakumsērgas izplatītāji dabā bija lapsas un jenotsuņi, no kuriem inficējas mājdzīvnieki.
Ar trakumsērgu slimo tikai zīdītāji.
Trakumsērga dzīvniekiem izpaužas ar nervu sistēmas darbības traucējumiem.
Visbiežāk inficēšanās notiek ar trakumsērgu inficētā dzīvnieka koduma rezultātā, brūcē iekļūstot siekalām, kas satur vīrusu.
Trakumsērgas profilaksei ir pieejamas vakcīnas, kas nodrošina imunitātes izveidošanos pret trakumsērgu.
Joprojām Latvijas austrumu daļā tiek veikta vakcinācija no gaisa. Tiek kaisīta trakumsērgas ēsma. Ēsmā iekšā ir trakumsērgas vakcīna. Tas tiek darīts lai pasargātu dzīvniekus un cilvēkus no trakumsērgas.
Joprojām svarīgi ir pret trakumsērgu vakcinēt visus suņus un kaķus, tai skaitā arī medību suņus, Svarīgi ņemt vēra veiktās vakcīnas darbības termiņu. Tie var būt gan divi gadi, gan trīs, atkarīgs no ražotāja.
Lielāks trakumsērgas risks ir ceļotājiem, kuri dodas uz augsta riska teritorijām, kurās var nonākt kontaktā ar slimiem dzīvniekiem.
Svarīgi atcerēties, ka dzīvnieka īpašnieks vai turētājs nodrošina medību suņa vakcināciju pret trakumsērgu saskaņā ar Veterinārmedicīnas likumā noteiktajām prasībām.
Veterinārmedicīnas likums nosaka ka dzīvnieku īpašniekiem vai turētājiem ir pienākums nodrošināt suņu profilaktisko vakcināciju pret trakumsērgu dzīvnieka triju mēnešu vecumā, izņemot gadījumus, kad praktizējošs veterinārārsts, ņemot vērā konkrētā dzīvnieka veselības stāvokli, nosaka citu vakcinācijas laiku, kā arī nodrošināt atkārtotu vakcināciju (revakcināciju) saskaņā ar veterināro zāļu lietošanas instrukcijā noteikto kārtību.
Joprojām daļa laukos dzīvojošo dzīvnieku netiek vakcinēti pret trakumsērgu, bet tieši viņi ir visvairāk pakļauti riskam saslimt ar šo slimību.
Āfrikas cūku mēris ir bīstama slimība. Tā neapdraud cilvēkus, bet ir liels drauds mājas un meža cūkām. No Āfrikas cūku mēra nobeidzas visa vecuma cūkas. Ar Āfrikas cūku mēri cīnās visā tā izplatības areālā. Slimībai raksturīga ļoti augsta letalitāte. Latvijā ĀCM pirmo reizi reģistrēts 2014. gada 26.jūnijā. Mēs ar šo slimību cīnāmies jau vairāk kā septiņus gadus.
Latīniski – Pestis africana suum.
Slimība pirmo reizi Eiropā tika reģistrēta 1957. gadā Portugālē.
Āfrikas cūku mēris ir epizootiska slimība, kura var parādīties ierobežotās Eiropas, Āzijas, Āfrikas un citās teritorijās un izraisīt visu cūku sugas dzīvnieku saslimšanu. Slimība nav ārstējama, un tai ir raksturīga ātra izplatība un dzīvnieku masveida saslimšana, kas rada lielus ekonomiskus zaudējumus.
Vairāk par Āfrikas cūku mēri var uzzināt MK noteikumos Nr. 83 “Āfrikas cūku mēra likvidēšanas un draudu novēršanas kārtība”.
Par atrastu meža cūku līķi atradējs ziņo Pārtikas un veterinārajam dienestam.
Slimības ierosinātājs ir vīruss. Āfrikas cūku mēra vīruss ir ļoti izturīgs.
Āfrikas cuku mēra vīrusa līķos saglabājas līdz pat diviem mēnešiem.
Slimība visbiežāk izplatās kontakta ceļā. Ja tiek konstatēta Āfrikas cūku mēra saslimšana meža cūkai, tad cūka ir jāiznīcina. Āfrikas cūku mēra saslimšana meža cūkām ir letāla. Slimība cilvēkiem nav bīstama.
Par inficēta meža cūkas liemeņa iznīcināšanu medniekam pienākas 50 eiro kompensācija.
Āfrikas cūku mēris turpina izplatīties tāpēc, ka zinātniekiem līdz šim nav izdevies radīt nedz vakcīnu pret Āfrikas cūku mēri, nedz zāles tā ārstēšanai.
Āfrikas cūku mēri var pārnest pat ar posmkāju un ērču starpniecību.
Āfrikas cūku mēra vīrusa pārnešana var notikt ar apaviem, apģērbu, gaļas produktiem un pat ādām.
Ar Āfrikas cūku mēri inficētu dzīvnieka gaļu nedrīkst lietot uzturā, jo ar inficētās gaļas produktiem tiek veicināta slimības izplatība.
Āfrikas cūku mēra ierobežošanai ir izstrādāti biodrošības noteikumi, kurus īpaši rūpīgi jāievēro mājas cūku novietņu saimniekiem.
Ar Āfrikas cūku mēra uzliesmojumu Latvijā tiešā veidā saskaras mednieki. Pastāv pārliecība, ka svarīgi ir samazināt meža cūku skaitu un to var izdarīt mērķtiecīgi medījot meža cūku mātītes.
Ehinokokoze ir slimība ar kuru var slimot arī cilvēks. Pēdējo gadu statistika liecina, ka saslimšanas gadījumu skaits pieaug. Latvijā tie ir 10 – 15 gadījumi gada laikā. Slimība ir izplatīta visā pasaulē. Vairāk uz dienvidiem slimības riski ir lielāki. Nopietna problēma tā ir, piemēram, Austrālijā.
Latīniski – Echinococcosis.
Ehinokokoze ir parazitāra slimība, bet par ehinokokiem sauc nelielus parazītus, kuri var inficēt gan medījamos, gan nemedījamos dzīvniekus un arī cilvēkus. Ehinokokoze ir slimība, kura izplatīta visā pasaulē.
Vasarās risks saslimt ar ehinokokozi ir uzturā lietojot meža vai dārza veltes. Uz tām var atrasties ehinokoku oliņas. Cilvēka acs tās nevar saskatīt.
Risku saslimt ar ehinokokozi var samazināt regulāri mazgājot rokas. Ehinokokoze var izplatīties dabā ar dzīvnieku ekskrementu starpniecību.
Ņemot vēra slimības specifiku, lielāks risks saslimt ir cilvēkiem, kuri dzīvo laukos un uztur lauku saimniecību, kā arī medniekiem. Īpaši riskē mednieki kuriem ir medību suņi. Svarīgi medību suni regulāri attārpot, vismaz divas reizes gada laikā.
Latvijā ik gadu tiek konstatēti aptuveni 13 saslimšanas gadījumi. Lietuvā saslimšanas gadījumu skaits ir lielāks nekā Latvijā, bet Igaunijā mazāks.
Klimatam kļūstot siltākam palielinās risks saslimt ar ehinokokozi. Vairāk uz dienvidiem saslimstība ar šo parazitāro slimību ir augstāka. Zemākā temperatūrā ehinokoki dabā dzīvo īsāku laiku. Silts laiks paildzina ehinokoku dzīves ilgumu.
Nekvalitatīvs dzeramais ūdens nav uzskatāms par ehinokokozes riska faktoru.
Uzturā jālieto mazgātas ogas un citas dabas veltes. Tas mazina invadēšanās risku. Svarīgi arī doties uz regulāram vizītēm pie ģimenes ārsta. Ehinokokozei nav specifisku pazīmju, kas liecinātu par saslimšanu. Slimību visbiežāk atklāj nejauši. Visbiežāk slimību atklāj ultrasonogrāfijas laikā. To nav viegli atklāt.
Slimībai Latvijā tiek pievērsta ar vien lielāka uzmanība, jo pieaug saslimšanas gadījumu skaits.
Cilvēks ir ehinokoka starpsaimnieks. Īstie slimības saimnieki ir vilki, lūši un citi plēsēji.
Cilvēkas inficēšanās ar ehinokokozi var būt letāla smagos gadījumos.
Trihineloze ir parazitāra infekcijas slimība, ar ko iespējams inficēties, lietojot uzturā nepietiekami termiski apstrādātu vai svaigu cūkas vai medījuma gaļu, kas inficēta ar Trichinella dzimtas parazītiska tārpa kāpuriem.
Latīniski – Trichinellosis.
Trihineloze ir parazitāra infekcijas slimība. Ar šo slimību var inficēties lietojot uzturā gaļu. Visbiežāk inficējas uzturā lietojot medījuma vai konkrētāk cūkas gaļu. Infekcija risks pastāv, ja gaļa nav pietiekoši termiski apstrādāta.
Medību laikā jāatceras paņemt muskuļaudu paraugu meža cūku gaļas pārbaudei, vai gaļā nav konstatējama trihineloze. Trihineloze galvenokārt lokalizējas labi apasiņotos muskuļaudos, tāpēc gaļas paraugu vispareizāk būtu ņemt no meža cūkas diafragmas kājiņas.
Ar trihinelozi slimo gan cilvēki, gan dzīvnieki. Tieši gaļēdāji, kuri inficējas apēdot invadētu gaļu.
Statistika liecina, ka gandrīž 3% meža cūku ir inficētas ar trihinelozi.
Trihinelozes pārnēsātāji ir lielākoties savvaļas dzīvnieki – mežacūkas, lapsas, vilki, jenotsuņi, peles, žurkas, eži u.c. Trihinellu kāpuri gaļā vizuāli nav pamanāmi, tāpēc pārbaudi var veikt tikai laboratoriski.
Svarīgi! Latvijā salīdzinoši liels procents meža cūku ir inficētas ar trihinelozi. Nomedītas meža cūkas gaļa ir jāpārbauda, lai neinficētos cilvēki lietojot inficētu gaļu uzturā.
Pastāv uzskats, ka vecākas meža cūkas ir plašāk invadētas ar trihinelozi, tomēr trihineloze ir konstatēta arī meža cūku sivēniem.
Dažādas laboratorijas, piemēram, valsts laboratorija “BIOR” veic mednieku nodoto gaļas paraugu (labi apasiņoto muskuļaudu) parazitoloģiskos izmeklējumus uz trihinelozi par maksu.
Vairāku meža cūku gaļas kopparaugus nodot laboratoriskiem izmeklējumiem nav pareizi. Katras nomedītās cūkas muskuļu paraugs jāpārbauda atsevišķi.
Trihinelozes klīniskā gaita cilvēkiem ir ļoti atšķirīga. Vieglos saslimšanas gadījumos infekcija var netikt konstatēta, bet smagos gadījumos slimības gaita var būt nopietns risks veselībai.
Cilvēku saslimšanas ar trihinelozi mūsdienās tiek reģistrēta visa pasaulē.
Smaga saslimšana ar trihinelozi var būt letāla.