Ētika un tradīcijas
Tematiskas nodarbības par medību ētiku un tradīcijām
Ētika – kādas rīcības tikumisko normu sistēma. Ētika ir nozīmīga mācība medniekiem par to kāda rīcība ir atbilstoša dažādās situācijās. Medību ētika tiek aprakstīta un skaidrota medniekiem. Latvijas medniekiem arī pieejams ir mednieku ētikas kodekss, kurš sagatavots dziļākai medību ētikas izpratnei.
Medību ētika ir plašs temats. Tas sevī ietver tādu ētiku, kura attiecas uz mednieku komunikāciju, cieņas izrādīšanu, medījuma godināšanu, šaujamieroču izmantošanu.
Būtiski medību ētikas aspekti:
- Mednieks dzīvnieku nomedī pēc iespējas humānāk;
- Neētiski ir šaut nepiemērotā distancē vai pa guļošu dzīvnieku;
- Svarīga ir medību veidam atbilstoša medību ieroča un munīcijas izvēle .Tā ir pareiza, ja dzīvnieks krīt uz vietas vai ievainots pārvietojas nelielā attālumā, dodot asinspēdu;
- Mednieka apģērbs medībās ir atbilstošs, speciāls medību apģērbs ar piemērotiem aksesuāriem;
- Šāvienu pieņemami izdarīt, kad ir pārliecināts, ka veiksmīgs trāpījums ir garantēts, drošā situācijā, nepārsniedzot optimālo šaušanas distanci;
- Svarīga ir arī ētiska uzvedība medību laikā, kā arī ārpus medību norises. Tā nedŗikst radīt negatīvu priekšstatu par mednieku sabiedrību. Plašsaziņas līdzekļi spēj plaši atspoguļot situācijas par nelikumībām un pārkāpumiem;
- Ja dzīvnieki atrodas barā, tad neētiski ir šaut bara pirmo, lielāko dzīvnieku;
- Mednieka ētisks pienākums ir regulēt arī mazāk populāro medījamo dzīvnieku sugu skaitu, piemēram, lapsu vai jenotsuņu;
- Pēc izdarītā šāviena medniekam ir jāpārbauda šāviena rezultāts, jāpārbauda vai nav atstāta asinspēda. Šādā gadījumā var izmantot suni;
- Tēmēts šāviens dzīvnieka kaklā nav ētisks, jo dzīvnieks var tikt ievainots un aiziet;
- Gadījumā, ja medību suns pazūd medību laikā, medību biedru ētisks pienākums ir sniegt palīdzību tā meklēšanā;
- Medījot baurī, riestojošu beulli vēlams nomedīt riesta perioda otrajā pusē un beigās;
- Nav ētiski veikt šāvienu pa dižmedījumu, ja tas attiecībā pret mednieku ir pretimnākošs vai promejošs;
- Nav ētiski nomedīt staltbriežu govi – briežu bara vadoni.
- Svarīgi ir tas, ka mednieka cienīga rīcība ir nomedīto dzīvnieku izmantot pilnībā! Dzīvnieku gaļu izmantot pārtikā, iegūto trofeju apstrādāt, attiecīgi var izmantot arī nomedītā dzīvnieka ādu;
- Nodarbojoties ar medībām svarīgi atcerēties, ka tās ir saistītas ar dzīvnieku skaita kontroli un dabas aizsardzību;
Svarīgi ņemt vērā, ka fotoattēlos medības un medību rezultāti ir jāatspoguļo ētiski.
Medības bez tradīcijām nav iedomājamas. Tradīcijas ir vēsturiski izveidojušās sociālā un kultūras mantojuma elementi, kuri noteiktā cilvēku kopā pāriet no paaudzes paaudzē. Var uzskatīt, ka tieši saikne ar mūsu senčiem ir svarīgākais medību tradīciju aspekts. Būt vienotiem cauri paaudzēm.
Mednieku kopienā ir pat savi ticības elementi. Vēsturiski par medību dievieti tiek uzskatīta Diāna. Tiek uzskatīts, ka Diānai pirms medībām ir jāklanās, jo tad labāk veiksies medībās. Medībām arī ir savs aizbildnis – svētais Hūberts.
Pirms medībām, godinot medību dievieti un izlūdzoties medību veiksmi mednieki paklanās.
Agrāk mednieku komunikācijā tika izmantota medību taure. Tas bija ērts saziņas līdzeklis. Medību taures medībās mūsdienās izmanto ļoti reti, jo zudusi to nozīme kā saziņas līdzeklim. Tomēr taures skaņas mežā rada īpašu svētku un svinīguma noskaņu. Ir īpaši gadījumi, kuros medībās izskan arī taures skaņas.
Latvijā lielākā daļa mednieku tradīciju ir aizgūta no Vācijas. Vācijā ir ļoti vēsturiski spēcīgas medību tradīcijas. Svarīgi, ka kopumā mednieki lielākajā daļā Eiropas valstu medības uzskata ne tikai par hobiju, bet arī par dzīvesveidu un misiju. Arī Latvijas mednieku sabiedrība ir daļa no Eiropas mednieku kopienas. Kopumā visā Eiropā ir aptuveni 6,7 miljoni mednieku.
Veiksmīgo mednieku godināšana ir viena no tradīcijām, kuru Latvijā var uzskatīt kā samērā bieži piekoptu. Tradicionāli veiksmīgajam medniekam pieņemts pasniegt egles zariņu, ko piespraust pie cepures. Egļu zariņu jānolauž tā, lai tas sastāvētu no trim atvasēm. Atšķiras tas cik svinīgi šī tradīcija tiek piekopta. Zariņu var pasniegt rindā nostādītiem medniekiem vai tas var būt ātri paveicams pienākums pirms došanās tālākās medībās.
Pastāv tradīcija, ka pirmie gaļas porciju izlozē dižmedījumu autori.
Kolektīvajās medībās daži mednieku klubi tradicionāli pūdelētājiem pasniedz smilgu. Mednieki ļoti augstu vērtē mednieka māku precīzi šaut.
Pastāv tradīcija ar lauztu egļu zariņu godināt nomedīto dzīvnieku, uzliekot to medījumam uz šāviena brūces. Šo tradīciju bieži izmanto mednieki, kuri vēlas nofotografēties pie medījuma. Ar egļu zariņu var noslēpt ievainojumu un asinis. Šādi fotoattēli tradicionāli tiek uzskatīti par ētiskākiem. Vēl izplatīta medību tradīcija ir egles vai ozola zariņu ielikt medījumam mutē kā pēdējo maltīti.
Neparasta mednieku tradīcija ir pacelt cepuri, kad, dodoties uz medībām, suns nokārtojas, ticot, ka tad būs veiksmīgas medības.
Par plaši izplatītu tradīciju var uzskatīt aknu un zaķīšu cepšanu. Šī tradīcija vieno Latvijas mednieku sabiedrību, jo tiešām tiek piekopta bieži. Gatavots tiek pēc īpašas kāda mednieka receptes vai arī vairākiem medniekiem kopā darbojoties. Šī tradīcija šķiet tiešām pozitīva, jo mednieku kolektīvs tiek saliedēts pusdienojot vai vakariņojot kopā. Izpaliek gan gadījumos, kad medības nav bijušas veiksmīgas.
Mednieki medībās ar dzinējiem tiek izvietoti stāvvietās. Ir medību kolektīvie kuros šīs mednieku stāvvietas tiek lozētas. Tā tiek uzskatīta par godīgu rīcību, lai nodrošinātu visiem medniekiem līdzvērtīgas iespējas gūt medījumu. Medību stāvvietas var pārlozēt arī pēc katra masta.
Tradicionāli Latvijas mednieki arī pulcējas mednieku festivālā “Minhauzens”. Tas tiek rīkots katru gadu, ja ir labvēlīgi apstākļi