Tematiskas nodarbības par Latvijā medījamiem dzīvniekiem.
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Aļņi patiešām ir lieli dzīvnieki. Ķermenis aļņiem, salīdzinot ar garajām kājām, ir īss un masīvs. Apmatojums sastāv no rupjiem akotmatiem un īsas, biezas pavilnas, apmatojuma krāsa mainās atkarībā no sezonas – vasarā tā ir tumši brūna, ziemā nomainās uz gaišāki pelēku. Apmatojuma krāsa atkarīga arī no dzīvnieku vecuma – aļņu teļam apmatojums ir sarkanīgi brūns. Dzīvniekiem uz muguras ir garāks apmatojums, kas veido tādas kā krēpes.
Bioloģija
Ragu attīstība notiek jau pirmajā gadā, kad aļņu teļiem parādās nelieli spalvaini izcilnīši. To vietā nākamā gada pavasarī izaug pirmie stieņveida ragi bez žuburiem. Trešajā dzīves gadā arī izaug stieņragi, kas ir resnāki un garāki nekā iepriekš, uz katra raga veidojas no diviem līdz pat trīs žuburiem. Ceturtajā gadā var veidoties arī neliela lāpsta. Tālāk ragu attīstības gaita atkarīga no buļļa iedzimtajām individuālajām īpašībām.
Aļņa patstāvīgā uzturēšanās vieta ir meža iekšiene, tomēr tas var iziet baroties ārpus meža īpaši vasaras periodā. Veģetācijas periodā tiek patērētas ne tikai koku lapas, zari, miza, bet arī dažādi lakstaugi. Ziemā aļņi uzturas 5-20 gadu vecos izcirtumos, kas aizaug ar lapu un skuju kokiem. Īpaši iecienītas ir gan dabiskas, gan mākslīgas priežu jaunaudzes ar apšu, kārklu, pīlādžu un bērzu mistrojumu.
Aļņi nav ne izteikti monogāmi, ne poligāmi dzīvnieki. Atkarīgs no populācijas blīvuma.
Aļņiem riesta sezona sākas septembrī un turpinās līdz pat oktobrim. Riestā pirmie iesaistās pieaugušie un vairāk pieredzējušie dzīvnieki, tikai vēlāk – jaunie.
Grūsnība ilgst aptuveni 240 dienas, un vairums teļu piedzimst maija otrajā pusē, jūnija sākumā. Govs teļu zīda aptuveni trīs mēnešus. Patstāvīgu dzīvi teļš var sākt pirmajā ziemā, bet parasti tas notiek dzīves otrajā pavasarī, kad pirms jaunā teļa nākšanas pasaulē pērnais tiek padzīts.
Novecošanās aļņiem parasti sākas aptuveni 10 – 11 gadu vecumā, tad samazinās reproduktīvās spējas. Aļņi var nodzīvot 16, labos apstākļos pat 20 gadus.
Ekoloģija
Alnis uzskatāms par tipisku meža dzīvnieku. Aļņi ir nometnieki, kas dzīvo pa vienam, nelielās ģimenēs vai baros. Ģimeņu, kā arī individuālo iecirkņu platība ir samērā maza – vidēji ap 200-400 ha. Aļņi var klejot pat vairāku desmitu līdz simtu kilometru lielos attālumos.
Praktiskā nozīme
Nozīmīgs gaļas resurss medniekiem. Iegūstamas arī vērtīgas aļņu ragu trofejas. Medības mazina zaudējumus, ko aļņi spēj nodarīt mežsaimniecībai.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Mazāks par alni. Pieauguša staltbrieža buļļa masa ir 200-250 kg. Staltbriežu govis ir augumā mazākas un vieglākas. Galva ir slaida un uz priekšu izteikti sašaurināta. Piere plata. Ausis garas un kustīgas, augšdaļā smailas. Acis spožas, dzeltenbrūnas. Kakls ir slaids, garš uz sāniem saplacināts. Kājas muskuļotas, taču slaidas. Aste īsa un noapaļota. Gaišs astes spogulis. Nagi melni.
Ķermeņa apmatojums ar rupjiem, cietiem akotmatiem un mīkstu pavilnu. Apmatojuma krāsa ļoti mainīga. Raksturīgas sezonālas atšķirības. Vasarā dominē sarkanbrūni vai rūsgani toņi, bet ziemā – brūni pelēki un pelēkdzelteni toņi.
Bioloģija
Staltbriedis barībā izmanto ļoti plašu barības augu spektru – gan zālaugus, gan kokaugus un sīkkrūmus, gan papardes, ķērpjus un sēnes. Labprāt barojas ar lauksaimniecības kultūraugiem.
Pieaudzis staltbriedis diennakts laikā vasaras periodā patērē vidēji 9-30 kg svaigas barības, ziemā 1,5-6 kg.
Staltbriedim ir lieliski attīstīta dzirde un oža, vājāka ir redze. Staltbriedis nepieciešamības gadījumā var attīstīt 30 km/h ātrumu.
Staltbrieži ir izteikti poligāmi dzīvnieki. Staltbriežu riests notiek septembrī un ilgst aptuveni mēnesi. Agrāk sāk baurot pieauguši buļļi.
Staltbriežu govis dzemdē vienu, retāk divus mazuļus. Māte baro mazuļus ar pienu līdz piecu mēnešu vecumam.
Ekoloģija
Staltbriedis ir tipisks meža iemītnieks, kurš netraucētos apstākļos izvēlas baroties atklātā ainavā. Nometnieks. Pastāv izteikta saistība ar reiz izvēlēto dzīves vietu. Vietās, kur staltbrieži sastopami, tie lokāli var sasniegt pat ievērojamu blīvumu un nodarīt postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Staltbriedis apdzīvo visdažādākos meža biotopus. Vienīgi izvairās no biezām mežaudzēm ar egļu, bērza vai alkšņu pamežu.
Staltbriedis ir bara dzīvnieks. Briežu skaits barā var variēt no dažiem īpatņiem līdz pat simtiem un vairāk. Pieaugušie briežu buļļi lielākoties uzturas atsevišķi un bara apdzīvotajā teritorijā ierodas tikai rieta laikā.
Praktiskā nozīme
Staltbriedis ir ļoti nozīmīgs medību resurss, tā gaļa ir vērtīgs pārtikas produkts, bet ragi – vērtīga un kārota medību trofeja.
Staltbriedis spēj nodarīt postījumus lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Mežaudzēs postījumi tiek nodarīti, nograužot jaunos dzinumus un galotnes apšu jaunaudzēs un priežu kultūrās, kā arī apgraužot mizu augošiem kokiem. Visvairāk bojājumus kokiem staltbrieži nodara ziemas periodā. Būtiskus postījumus staltbrieži var nodarīt arī lauksaimniecības kultūrām, gan noēdot, gan arī izbradājot tās. Pastiprināti postījumi vērojami ziemas rapša vai ziemāju laukos.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Stirna ir mazākais briežu dzimtas dzīvnieks Latvijā. Tēviņi nedaudz lielāki par mātītēm. Stirnai ir slaids ķermenis ar garām tievām kājām. Galva ir neliela. Uz purna vērojama melna ūsu svītra, zods balts. Ausis samērā lielas. Stirnām ir laba oža, taču diezgan vāja redze.
Ķermeņa apmatojums parupjš, tas tiek nomainīts divas reizes gadā. Vasarā apmatojums ir bez pavilnas, rūsganā vai rūsganbrūnā nokrāsā, ziemā – rudi pelēks vai brūnganpelēks. Vēderpuse ir gaišāka. Mazuļu apmatojums līdz četru mēnešu vecumam ir dzeltenrūsgans ar gaišiem plankumiem.
Bioloģija
Stirnas barojas ar koku un krūmu jaunajiem dzinumiem, lapām, lakstaugiem, retāk ar papardēm, ogām, sūnām, ķērpjiem, sēnēm, zīlēm. Diennaktī patērē ap 2-5 kg barības.
Dzimumgatavību stirnu mātītes sasniedz viena gada vecumā, bet tēviņi divu gadu vecumā. Riesta laiks ir jūlijā, augustā. Mazuļi dzimst nākamā gada maijā – jūnija sākumā. Metienā visbiezāk divi mazuļi. Tikko dzimuši kazlēni ir gandrīz 2 kg smagi.
Tie ir nevarīgi un nespēj sekot mātei, tādēļ rūpīgā stirna tos slēpj, noguldot zālē vai krūmu atvašu puduros. Māte pati uzturas tuvākajā apkārtnē un mazuļus apmeklē 3-5 reizes diennaktī, lai pazīdītu. Mazuļi tiek zīdīti līdz rudenim, bet jau aptuveni mēneša vecumā tie sāk uzņemt augu barību.
Ekoloģija
Stirnas ir ekoloģiski plastiski dzīvnieki, kas apdzīvo dažādu tipu mežus, mežmalas, izcirtumus, birztalas un krūmājus. Stirnas ir nometnieki, un gada laikā to dzīvesvietas maiņu ietekmē galvenokārt barības sastopamība. Dzīvnieki ir aktīvi galvenokārt krēslas laikā, it īpaši tas izteikts vasarā. Stirnas ir teritoriāli dzīvnieki, kas dzīvo ģimenes grupās vai vientuļi.
Kopumā stirnu populācijā vērojams dzimumu sadalījums par labu mātītēm. Pieaugušu dzīvnieku dabiskā mirstība ir samērā zema un visbiežāk vērojam ekstrēmos apstākļos.
Atšķirības barības objektu izvēlē ļauj stirnām pastāvēt līdzās ar citiem pārnadžiem, tomēr atsevišķos biotopos un gadalaikos ir vērojamas konkurences iezīmes ar staltbriežiem un aļņiem.
Praktiskā nozīme
Kā medījams dzīvnieks stirnas dod skaistas trofejas un gaļas produkciju. Salīdzinājumā ar citām pārnadžu sugām stirnu nodarītie postījumi lauksaimniecībai un mežsaimniecībai ir visai nelieli.
Ar stirnu esamību mūsdienās nopietni jārēķinās ceļu satiksmes dalībniekiem, jo no visām savvaļas sugām transportlīdzekļu sadursmes ar stirnām notiek visbiežāk.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Masa meža cūku tēviņiem ir līdz 250 kg, mātītēm līdz 150 kg. Meža cūkai ir masīvs, muskuļots ķermenis ar spēcīgāk izteiktu priekšdaļu un lielu ķīļveida galvu. Kājas īsas, bet spēcīgas. Tēviņi un mātītes izskatās līdzīgi. Meža cūkām ir laba dzirde un oža, taču vāji attīstīta redze.
Dzīvnieku ķermeni klāj reti sari melnā vai tumši brūnā krāsā. Ziemā cūkām ir tumša vai brūngana pavilna. Apmatojumu maina divreiz gadā. Sivēni piedzimst iedzelteni pelēkā krāsā, ķermeni klāj tumšas, gareniskas svītras. Pēc 3-4 mēnešiem sākotnējais apmatojums nomainās uz rūsgani brūnu.
Gan tēviņiem, gan mātītēm ir spēcīgi ilkņi, kas, žoklim kustoties, slīpējas viens gar otru, tādējādi uzasinoties un novēršot to pārmērīgu izaugšanu.
Bioloģija
Meža cūkas ir visēdāji. Barībā izmanto dažādus augus, to virszemes daļas, sēklas, saknes, gumus, bumbuļus, sīpolus, arī ozolu zīles, ogas, augļus un sēnes. Ēd arī lauksaimniecības kultūras. Papildus augu barībai cūkas barojas arī ar kritušiem dzīvniekiem, kukaiņu kāpuriem, sliekām, gliemjiem, abiniekiem, rāpuļiem, pelēm, putnu olām, kā arī zīdītāju un putnu mazuļiem.
Dzimumgatavību meža cūku mātītes sasniedz pusotra gada vecumā, savukārt tēviņi – aptuveni trīs gadu vecumā. Riests sākas novembra otrajā pusē un ilgst apmēram mēnesi. Meža cūkas ir poligāmi dzīvnieki, viens tēviņš apaugļo vairākas mātītes.
Grūsnība ilgst 114-140 dienas. Mātīte visbiežāk dzemdē 5-7 sivēnus. Mazuļi lielākoties dzimst aprīlī, maijā. Pāris nedēļas pēc dzimšanas mazuļi pamet migu un sāk sekot mātei. Tie tiek zīdīti aptuveni trīs mēnešus. Meža cūku mūža ilgums ir 10-12 gadi.
Ekoloģija
Meža cūka ir ekoloģiski plastisks dzīvnieks. Tās apdzīvo dažādu tipu mežus. Meža cūkas ir aktīvas pievakarēs, reizēm arī naktīs un agri no rīta. Gulēšanai cūkas ierīko migas – ar zariem, zāli, un niedrēm izklātas lēzenas bedres.
Cūku mātes dzīvo kopā ar kārtējā gada sivēniem līdz nākamā gada pavasarim, kad tiek iekārtota miga jaunam metienam. Pieaugušie kuiļi dzīvo atsevišķi un cūku baram pievienoja tikai riesta laikā.
Meža cūkām salīdzinājumā ar citiem pārnadžiem ir vislielākais reproduktivitātes potenciāls. Labvēlīgos apstākļos dzīvnieku skaits var pieaugt diezgan ātri.
Praktiskā nozīme:
Nozīmīgs medījamais dzīvnieks, no kura iegūt gan gaļas produkciju, gan kuiļu ilkņu trofejas.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Tēviņi ir lielāki par mātītēm. Vilkam ir samērā liela galva, spēcīgs kakls, garš purns, taisna mugura, plats krūškurvis, garas, spēcīgas ekstremitātes. Vilka svars 2 – 3 gadu vecumā ir 35 – 45 kg. Asti parasti tur nolaistu vai paceltu muguras līmenī. Ķermeņa apmatojuma krāsojums ir ļoti mainīgs – pamatā tas ir pelēcīgs ar rudu vai melnu nokrāsu. Latvijā vilki pārsvarā ir pelēkbrūni.
Bioloģija
Tipisks plēsējs ar ļoti plašu barības spektru. Vilks pārtikā izmanto gaļu, augļus, ogas, sēnes. Var baroties arī ar kritušiem dzīvniekiem. Vasarās barība ir daudzveidīgāka. Bada laikā vilki bez atpūtas spēj pārvarēt pat līdz 60 – 80 km. Vidēji vienā metienā vilkiem dzimst 6 – 7 kucēni. Mazuļi dzimst migās, kas ierīkotas seklās alās vai zem izgāztu koku saknēm.
Ekoloģija
Latvijas vilku galvenais biotops ir mežs, bet tie sastopami arī purvos. Medību dēļ kļuvis par krēslas un nakts dzīvnieku. Vietās kur nemedī aktīvs arī dienā. Vilkam tipisks medību veids ir ilgstoša vajāšana un medījuma nodzīšana. Vilki dzīvo baros, ko veido radniecīgi dzīvnieki. Vilku ģimenes medību iecirkņa lielums ir atkarīgs no barībā izmantojamo dzīvnieku blīvuma. Vilku bari ir augsti organizēta un sociāli sarežģīta struktūra. Vidēji vilku ģimene apmedī 200 kvadrātkilometrus. Daļa vilku arī dzīvo vientuļi. Citu plēsēju vidū vilkam nav dabisko ienaidnieku, bet ir konkurenti – lūši.
Praktiskā nozīme
Vilki neļauj pārlieku savairoties pārnadžiem, kuri, būdami lielā skaitā, noplicina savus barošanās biotopus un nodara zaudējumus mežsaimniecībai.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Mātītes ir nedaudz lielākas par tēviņiem. Bebra galva ir samērā liela ar mazām, augstu novietotām acīm. Ausis ir mazas. Bebram ir divi pāri ļoti spēcīgu kaltveida priekšzobu. Tie ir klāti ar oranžu emalju. Priekšzobi aug visu dzīvnieka mūžu. Bebri spēj grauzt, arī atrodoties zem ūdens.
Bebra aste ir saplacināta, klāt ar ragvielas plāksnītēm. Peldot aste tiek lietota gan kā airis, gan kā stūre. Apmatojums bebram ir ļoti blīvs, ar biezu, pūkainu pavilnu.
Bioloģija
Bebrs ir augēdājs, kura barībā var ietilpt 200-300 augu sugas. Vasarā galvenokārt barojas ar ūdens vai krasta lakstaugiem. Koki un krūmi šajā gadalaikā pārtikā netiek lietoti gandrīz nemaz. Rudenī, ziemā un pavasarī pārsvarā pārtiek no kārklu, apses un bērzu zaru mizas, turklāt apsei vienmēr tiek dota priekšroka. Rudeņos bebri var veidot arī barības krājumus no nograuztiem kokiem un krūmiem, kurus nogremdē ūdenī pie ieejas savā mītnē. Bebrs nekad neēd zivis.
Bebrs ir izteikti monogāms dzīvnieks – pāris paliek kopā, līdz viens no tiem iet bojā. Pārošanās periods ilgst no janvāra līdz aprīlim. Pēc grūsnības biežāk dzimst 2-3 mazuļi. Bebram ir tikai viens metiens gadā. Mazuļi piedzimstot sver 400-700 g, bet vasaras beigās 5-7 kg. Māte mazuļus zīda 30 dienas. Parasti bebru apmetnē dzīvo vecāku pāris, attiecīgā gada mazuļi un mazuļi no iepriekšējā gada, kas ziemo kopā ar vecākiem.
Ekoloģija
Visumā spējīgs pielāgot savai eksistencei jebkuru saldūdens objektu, kur vien atrodama piemērota barība. Bebrs ir dzīvnieks, kas visaktīvāk pārveido apkārtējo vidi, to pielāgojot savām vajadzībām.
Galvenās bebra būves ir dambji, kanāli, alas un t.s. mājiņas. Bebru apdzīvotas ūdenstilpes krastos var pamanīt to izkāpšanas vietas, takas un kanālus.
Bebrs ne vienmēr midzeņa ierīkošanai būvē mājiņas. Tas var savām vajadzībām rakt alas, ja krasta apstākļi ir atbilstoši. Mājiņas būvē vietās, kur nevar izrakt alas. Mājiņas būves var būt līdz pat 3 m augstas.
Bebrs ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Visdrošāk tas jūtas ūdenī un reti aiziet tālāk par 50 m no krasta. Iztraucēts bebrs steidzas sasniegt ūdeni. Ja, atrodoties ūdenī, dzīvnieks sajūt briesmas, tas mēdz, uzsitot ar asti pa ūdens virsmu, radīt šāvienam līdzīgu troksni.
Bebra dabiskie ienaidnieki galvenokārt ir vilki, mazāk lūši, mazuļus var apdraudēt lapsas, ūdri vai jenotsuņi.
Praktiskā nozīme
Var iegūt vērtīgas ādas. Gaļu var lietot uzturā. Var iegūt bebru dziedzeru uzlējumu.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Pelēkais zaķis ir lielākais no abām pie mums sastopamajām zaķu sugām. Mātītes ir nedaudz lielākas un par kādiem 200 g smagākas nekā tēviņi. Šai sugai muguras apmatojums vasarā ir rūsganpelēks ar palsu un dzeltenīgu nokrāsu ķermeņa sānos un baltu vēderpusi. Aste ir melna virspusē un balta vēderpusē. Rudenī pelēkais zaķis nomaina vasaras apmatojumu pret ziemas. Tas ir biezāks, ar garākiem matiem un gaišāks.
Bioloģija
Pelēkais zaķis izvēlas kultūraugu sējumus kā arī ūdenstilpju piekrastes un citas vietas, kur ir bagātīga, zema zālaugu un lakstaugu veģetācija.
Zaķis ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks – barojoties tas pārvietojas īsiem lēcieniem no vienas vietas uz otru, nokožot kādu augu un, kamēr to sakošļā, vienmēr izslej galvu uz augšu un skatās, klausās, vai kāds netuvojas. Zaķim ir ļoti plašs redzes leņķis, kas tuvojas 360 grādiem. Izbiedēts pelēkais zaķis skrien ar ātrumu 50 km/h.
Pelēkā zaķa vairošanās periods ir ļoti garš – no marta līdz septembrim. Mātītēm var būt līdz pat trim metieniem gadā. Pelēkais zaķis ir poligāms dzīvnieks, un tēviņš mazuļu audzināšanā nepiedalās. Metienā visbiežāk 3-5 zaķēni. Zaķēni piedzimstot sver nedaudz vairāk kā 100 g, tie ir klāti ar apmatojumu un acis tiem jau ir atvērtas. Viena mēneša vecumā zaķēni jau kļūst patstāvīgi.
Zaķu intensīvā vairošanās ir nepieciešama, jo zaķu mirstība ir ļoti augsta un līdz rudenim nodzīvojušo jaunuļu skaits ir tikai divi uz katru mātīti. Zaķēnus apdraud ne tikai nelabvēlīgi laika apstākļi, bet arī lauksaimniecības tehnika, slimības un dabiskie ienaidnieki – lapsas, lūši, klejojoši suņi un kaķi, vēl arī vilks, lielie plēsīgie un vārnveidīgie putni.
Ekoloģija
Pelēkā zaķa izplatība Latvijā nav vienmērīga. Priekšroka tiek dota apvidiem, kur lauksaimniecības zeme aizņem 50% vai vairāk. Arī sniega segas biezumam ziemā ir nozīme – šī suga izvēlas vietas, kur tā nepārsniedz 30 cm.
Pelēkais zaķis izvairās no lieliem skuju koku masīviem. Apvidos, kur ir samērā nelielas lauksaimniecībā izmantojamās zemes un dažāds lietošanas veids, pelēkā zaķa individuālā teritorija var būt 20-40 ha. Gadījumos, kad no dienas atpūtas vietām līdz barošanās laukiem ir liels attālums, zaķis var katru vakaru un rītu mērot vairākus kilometrus. Pelēkais zaķis ir aktīvs diennakts tumšajā laikā un barojas pārsvarā no rītiem un vakariem.
Praktiskā nozīme
Pēdējā desmitgadē pelēko zaķu nozīme medību saimniecībā ir kļuvusi niecīga. Mūsdienās tos nomedī, rīkojot dzinējmedības citu sugu medīšanai.
Izmanto galvenokārt gaļu. Kažokādas vērtība to nelielā daudzuma un ne pārāk augstās izturības dēļi ir maza.
Zaķi var nodarīt ievērojamus postījumus neaizsargātiem augļu dārziem un lapu koku meža stādījumiem, turklāt postījumu risks pieaug ziemas beigās un agrā pavasarī, kad zaķu medību termiņš ir noslēdzies.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Izskats un raksturīgākās pazīmes
Baltais zaķis ir nedaudz mazāks par pelēko zaķi. Mātītes ir nedaudz smagākas par tēviņiem. Kāju pēdas ir platas un biezi apmatotas, īpaši to var teikt par pakaļkājām. Aste tam ir īsa.
Apmatojums vasarā ir tumšs, rūsganbrūns mugurpusē, gaišāks ķermeņa sānos un balts vēderpusē. Baltais zaķis vasarā izskatās tumšāks par pelēko zaķi. Ziemā viss ķermenis pilnīgi balts, izņemot melnos ausu galus.
Bioloģija
Vasarā baltais zaķis pārtiek no zālaugiem un lakstaugiem, bet rudenī pāriet uz grīšļiem un sīkkrūmiem – mellenēm un brūklenēm. Ziemā tas atkasa no šiem sīkkrūmiem sniegu, tomēr agrāk vai vēlāk dzīvniekam ir jāpāriet uz sīkiem zariem un koku, krūmu mizu.
Baltais zaķis ir poligāms dzīvnieks. Tā vairošanās periods ir garš. Var būt pat trīs riesta periodi gadā. Grūsnība ilgst 50 dienas. Metienā parasti 3-5 zaķēni. Piedzimstot tie ir klāti ar apmatojumu un labi attīstīti. Māte zaķēnu atrašanās vietu apmeklē vienu vai divas reizes diennaktī, lai pazīdītu. Četru nedēļu vecumā zaķēni jau kļūst patstāvīgi
Ekoloģija
Baltais zaķis ir mežu iemītnieks. Vislabprātāk izvēlas jauktus mežus, kur ir izveidojies labs egļu un lapu koku pamežs. Uzturas arī purvu malās. Baltais zaķis ir aktīvs naktīs, ap saullēktu un saulrietu. Parasti šīs sugas zaķi dzīvo pa vienam, bet ja atrodas laba barošanās vieta, tad tur var savākties vairāki dzīvnieki vienkopus.
Praktiskā nozīme
Nomedīšanai izteikts gadījuma raksturs. Kažokādas vērtība to nelielā daudzuma un ne pārāk augstās izturības dēļ ir maza. Var nodarīt postījumus augļu dārziem un lapu koku meža stādījumiem.
Avots: Grāmata «Medības Latvijā»
Drīzumā papildināsim sarakstu ar citā dugām